Pēc ārkārtīgi priekš manis nervoza un saspringta Egles izlaiduma un tusēšanas ar viņas kursabiedriem, ap 22.oo ieradāmies tajā vietā. Jau ieraudzijis 2 km garo auto rindu gar ceļu, es teicu – ejiet izklaidējieties, taču es palikšu mašīnā gulēt. Novēlēju veiksmes un piekodināju modināt tikai tad, kad jābrauc mājās. Jau diena mani bij nogurdinājusi tik ļoti, ka neieredzēju visu pasauli.

Milzīgs paldies Irbei un Kri, kuri tomēr ap pusnakti mani pamodināja un tādu ar dzīvi neapmierinātu, bubinošu un dusmīgu pacieta un aizvilka uz kalnu.

Garām biju palaidis tikai saules ceļa rituālu ar iešanu pa spirāli kalnā, apejot tam apkārt 9 reizes. Tobrīd gan to nenožēloju. Apjausma nāca vēlāk.

Cilvēku bij daudz. Priekš nomaļa lauku nostūra ārpus apdzīvotas vietas dienā, kad citi vēl atpūšas un gatavojas līgošanai, pārsteidzoši daudz. Kā minimums 100 cilvēku, bet varbūt daudz reižu vairāk. Vismaz katrs otrais bij tādi vai citādi tautiski tērpies. Alkaholu neredzēja vispār. Cilvēki tiešām bij atbraukuši svētīt saulgriežus.

Kad viņi mani tur bij aizvilkuši, sākās danči. Un viņi ar entuziasmu metās barā dejot. Nu vismaz Irbe. Taču šķita, ka tas ir lipīgi un Kri arī drīz iepatikās. Ir gana redzētas tautiskās dejas dažādos pasākumos. Taču šis bij kaut kas krasi atšķirīgs. Ritms, melodijas, muzikanti, vārdi, deju soļi. It viss bij atšķirīgs. Šajā brīdī es noticēju, ka lūk šis ir patiešām nācis no senlatviešiem. Tīri žēl palika, ka biju īgns, pusaizmidzis un vēl pie tam dejošanai nepiemēroti ģerbies – džinsās un žaketē. Taču apkārt notiekošais viegli vēdija prom visu dienas stresu un nogurumu.

Kalnā bija ne tikai viens lielais ugunskurs, bet arī daudzi mazi. Ik pēc gabaliņa bij malkas čupa, lai katrs bariņš varētu sev izveidot individuālu vietiņu, kas lielākoties arī tika izmantota. Pa brīžam no lielā ugunskura atskanēja man nudien nezināmas līgo dziesmas, taču līdzi dziedātāju bija daudz. Ja zināja tekstu, tātad – nav tikai atbraukuši paskatīties, bet arī paši piekopj un uztur dzīvu senlatviešu kultūru dažādos veidos.

Pašā tumšākajā nakts melnumā (cik nu saulgriežos tāds iespējams), notika rituāls, kurā visa laužu masa apbrīnojami organizēti un civilizēti devās uz kilometru netālo ezeru, dziedāšanu nepārtraucot un pa ceļam dziesmu tekstos vēl apdziedot aktuālās lauku tematikas – labību, lopus, līdzcilvēkus. Ezerā tika ielaists peldošs ugunskurs, kuru līdz ezera vidum, vēl ar lāpām rokās, peldot stūma kāds pusducis kailu vīriešu. Kā mēs sapratām, tad tas simbolizē saules pavadīšanu tālajā ceļā, kā nekā pēc vasaras saulgriežiem tā tomēr pamazām attālinās.

Pēc atgriešanās kalnā sākās rīta gaidīšanas danči, kuros, par brīnumu, piedalijās daudz, pat vairāk cilvēku kā tajos ap pusnakti.

Kad tie beidzās, bij jau ļoti gaišs. Tad sākās saullēkta gaidīšana, ko pavadija pavisam klusu un mierīgu dziesmu kopīga dziedāšana. Saule parādijās krietni pēc tam, kad bij jau pavisam gaišs. Un pat izņemot no konteksta saullēkts bij vairāk kā lielisks. Skats no kalna uz rasas pielieto pļavu, kas līdz pusei grima miglā, bij patiešām iespaidīgs. Taču visa lielā ļaužu masa šķita tik saliedēta, ka kopības sajūta to visu padarija vēl īpašāku.

Pēc saullēkta sagaidīšanas lielākā daļa ļaužu gan devās prom, taču citi palika gan izgulēties, gan piedalīties vēl šādās tādās vairāk individuālās saulgriežu atraktivitātēs.

Pēc šī pasākuma patiešām ir sajūta, ka ir izdarīts viss, kas bij jāizdara un tagad atkal var pievērsties savam ierastajam dzīves ritumam. Pēc saulgriežiem sākas pļaujas laiks, tad atkal nākamā dārzu ravēšana. Gada cikls turpina savu ritējumu. Taču saulgrieži ir viens no brīžiem, kad atliekt muguru, atskatīties uz paveikto un vēl veicamo. Viens no brīžiem, kad izrādīt savu cieņu pret dabas labvēlību un lūgt arī turpmāko svētību, apzinoties sevi kā dabas un pasaules sastāvdaļu.

Taču neaizmirsīsim senču tikumus arī visās pārējās gada dienās un pateiksimies par mums doto, ja ne tautasdziesmās, tad ar labām domām un labiem darbiem – kā dārzā vai siena pļavā, tā jebkurā citā vietā, kas mums atvēlēta

Otrkārt. Vārdadiena nosvinēta tik labi, kā nekad. Laiks, par lielu pārsteigumu, mūs tiešām lutināja. Pārsteigumu sagādāja arī odu neesamība pie ezera. Draugi nepievīla, svarīgākie ieradās vai citādi sabijām kopā pie dabas, vārdadienu atzīmējot.
Tā kā aktīvās dabā gājēja gaitas atsāku pēc vairāku gadu pauzes, kopš jaunsargu laikiem pamatskolā, tad pa to laiku krietni bij pazudis/izvazāts mans ekipējums. Visas dāvanas trāpija desmitniekā. Guļammaiss – nopietns. No gultas reizēm negribas līst ārā, pamostoties. Bet tādā varētu gulēt visu dienu, vienalga kur. Un nudien piemērots arī ziemas apstākļiem. Mačete – laikam garākā un niknākā, kādu līdz šim biju redzējis. Un pēc normālas uzasināšanas arī ļoti asa. Tikai nav pārāk muļķudroša – pēc šodienas lakstu griešanas (nevis ciršanas) gandrīz gribēju braukt pie ārstiem, lai šuj to pirksta galu ciet; beigās izlīdzējāmies paši, ar plāksteriem savelkot kopā. Treškārt – lukturis ar LED diodēm. Tātad, ļoti ilgdarbīgs ar vienām baterijām. Tagad varēšu neiespringt kā notis saskatīt, mežā pie ugunskura ar draugiem muzikāli izklaidējoties.

Treškārt(redzētais). Slapjajā laikā mežā visbiežāk tomēr sanāk redzēt stirnas un briežus. Par vilšanos neesmu saticis mazos stirnēnus. Pārāk maz esmu meklējis. Alnim vēl jo projām neesmu uzskrējis. Netālu no raunaiša ezera atrastā gulbju pāra statuss neskaidrs. Lido riņķī un apkārt, taču vairs nav manāmi vietā, kur pavasarī sāka veidot ligzdu. Vēlais pavasaris ir atstājis iespaidu. Savukārt ligzdojošu gaigalu šovasar netipiski daudz.Vēl šogad jau otra atrastā mazo putnu ligzda ar jaunuļiem. Precīzāk, šoreiz dobums. Nekādu šaubu – melnais meža strazds. Spēju saskatīt 4 jaunos eksemplārus, bet dobumi mēdz būt lieli. Nu atkal šaipusē var ieraudzīt pēdējos gados par retumu kļuvušās ķīvītes. Bet protams tikai piemērotās vietās. Nudien paliels putns, bija šķitis, ka viņa mazāka.

Un ceturtkārt – jau laicīgi ieminos (bet atgādināšu vēlreiz, kad nāks tuvāk), ka jūlija beigās, kā jau ierasts, notiks ziemeļu gulbju ķeršanas un gredzenošanas ekspedīcija pa Latviju, ~5 dienas gara. Pasākums lielākoties balstās uz brīvprātības un entuziasma principa, tādēļ noderētu cilvēki, kam tādas lietas interesē. Transports būs, no tevis vajadzīga vēlme piedalīties un pārtikas krājumi tam laikam. Pasākumā būs pieejams svaigs gaiss bez ierobežojuma, patīkama dabas entuziastu sabiedrība un adrenalīns (tā daudzums atkarīgs no tevis paša).
Par šo sīkāk var interesēties pie manis vai pie Dabas muzeja ornitologa Dmitrija Boiko. Šeit viņa kontaktinformācija un neliels raksts par pagājušajām ekspedīcijām.

Un vēl mazs ieteikums – ejot dabā, nepaslinkojiet un telefonu ietiniet vismaz dažos plānajos celofāna maisiņos, ja ne savādāk. Es savējo izmērcēju bebru padziļinātajā Bērcēnu upītē. Labi, ka nokia, viena diena ar fēnu un atdzīvināju. Bet gadās visādi

7.jūnijā kalendārā rakstīts mans vārds, tādēļ 6.-7. jūnijā notiks manas vārda dienas pārgājiens. Aicināti tiek visi, bet jo īpaši tie, kas piedalijās Egles dzimmenes pasākumā. Lūdzu ziņot man par savu vēlmi piedalīties šajā pasākumā. Bez izdzīvošanas ekipējuma vēlams ņemt līdzi binokli vai citu optiku, noderēs putnu noteicējs kā arī vakara izklaidēm – labs garstāvoklis un mūzikas instruments, kādu nu kurš māk spēlēt. Pa dienu nostaigāsim ~ 10 k līdz nakšņošanas vietai, tas samērā maz. Un otrā rītā celsimies pirms saulītes un dosimies pļavās vērot putnus un dzīvniekus.

1.diena – zivis
Sāku ar zināmām vietām – Juvera un Kaupēna ezeriem. Nedaudz nostaigāju gar Juver D galu ar spiningu, taču jau uz aci neatradu pārāk perspektīvas vietas, kur ilgāk uzkavēties. Pēc kādas stundas pārcelos uz Kaupēna ezeru. Krasti lielākoties noauguši ar melnalksni un egli, D galā pie ierīkotas atpūtas vietas tie bij retāki un tur arī paliku.
Pirmo stundu pamēģināju ar pludiņu un grunteni, nostaigāju visu to malu, bet tikai dažas mazas copes. Dudzviet ūdenī bija bebru sagāzti koki, tažu pat pie to zariem pat asarīši neapgrozijās.
Pēc tam ķēros pie spiningošanas. Vairākkārt vizulis ķērās aiz siekstām, taču vienmēr veiksmīgi izdevās to atsvabināt, ejot pa krastu uz pretējo pusi. Pēc īsa brīža vizuli nomainiju uz peldošo vobleri un tūlīt ar ļoti mazu pretestību izvilku arī pirmo šī gada līdaku. Vilšanās gan bij par tās izmēru – 35 cm, tātad – zemmēra un atlaižama. Pēc brīža tā jau aizpeldēja ezera plašumos. Vairāk kā stundu cītīgi mētājos visos virzienus ar visu, kas bij līdzi – vobleri, vizuļi un gumijzivtiņa, taču neveiksmīgi. Tagad gan jau paralēli uzliku arī pludiņu, bet arī uz tā nekā, pat ne ēsmai.
Lēnām nāca pusdienlaiks un saule iesildija seklos ūdeņus. Pamaniju, ka mazie asarīši drūzmējas seklumā pie strauta caurtekas. Izrādās, viņi veiksmīgi ceļo Juvera virzienā. Pagājos gar strautu un tur ar tīkliņu saķēru arī ēsmas zivtiņas – asarīšus un raudas. Pagāju vēl gar krastu, mēģinot uz dzīvo kādu pievilināt, taču nekā, klusums.
Uz pēcpusdienu aizbraucu uz Vāržuma ezer. Ūdens tur melns, melns. Piekļūt krastiem gandrīz neiespējami, nemaz makšķeri neiemetu. Bet zivju zupu no tām raudiņām gan uzvāriju.
Vēl apciemoju arī Asmeņa ezeru, taču uz vakarpusi bij uznācis krietns vējš, kas apgrūtināja spiningošanu, tādēļ tam vairāk bij informatīva nozīme – apskatīt, vai ir vērts te makšķerēt.
Bez laivas arī krietni sarežģīti arī Raunaiša ezerā, tur ļoti plata zāļu josla. Taču ik pa brīdim kaut kas liels tur plunkšķināja. Uz nakti apmetos pie Asaru ezera, manuprāt makšķerēšanai ne pārāk perspektīvs – peldoši krasti, ūdens tumšs, rāvains.

2.diena – putni un dzīvnieki
Īsi un konkrēti:
Paugurknābja gulbju pāris ligzdošanas vietā
Briežu govs barojās līdz vēderam iebridusi slīkšņā
Stirnu pāris barojoties
Šņibītis, precīzāk neatpazīts
Dzenis, Dižraibais – 6 atsevišķi īpatņi
Dzērves – pāris + 1 atsevišķa
Stārķis, MELNAIS – pāris lidojumā
Sīlis
Cielava, Baltā
Žubīte – 3 atsevišķi īpatņi
Dzeguze
Bezdelīga
Ķauķis, precīzāk neatpazīts
Sibīrijas dzilnīšu pāris – retums Latvijā (bez pārliecības, taču pēc putnu noteicēja vienīgais tuvākais līdzīgais)

Bet jums pārējiem – Ne Asakas!

LTV raidījumā “Viss notiek”,2009.04.06., tehnisko zinātņu doktors Andris Špats izsaka interesantu teoriju par vispasaules ekonomikas  un finansu sistēmas sabrukumu. Un pēc viņa vārdiem tas notiks tuvāko 10 gadu laikā. Ražošana apstāsies (gandrīz?) pavisam. Attīstīsies naturālās saimniecības. Veiksmīgi izdzīvos laucinieki, kuri spēs paši nodrošināt sev iztiku. Grūti būs pilsētniekiem, kuri vienmēr ir bijuši atkarīgi no lauciniekiem. Tā kā finansu sistēma būs sabrukusi, tad naudai vairs nebūs vērtības, visa pamatā būs barters. Tā kā pilsētniekiem nebūs nekā, ko dot lauciniekam pretī, lai iegūtu pārtiku, tad viņiem nāksies pārkārtot savu dzīvi un visticamāk pārvākties uz laukiem. Bagātais sabiedrības slānis būs nevienam nevajadzīgs, jo tie nespēs neko noderīgu sniegt citiem. Tādas lietas kā ekoloģisks dzīvesveids, zaļā enerģija un “dabai draudzīgs” būtu pašsaprotamas lietas, jo tās vienkārši izrietētu no mūsu dzīvesveida, kas līdzsvarotu cilvēka prasības un planētas potenciālās iespējas tās apmierināt.

Es uzskatu, ka šis būtu pavisam reāls ceļš cilvēces izejai no strupceļa. Turpinot patreizējā stilā, mēs drīz pazudinātu zemes māti un paši sevi, bet pārejot pie naturālo saimniecību dzīvesveida, mēs cilvēces atrašanos uz zemes krietni paildzinātu. Jā, protams, daudz kas tiktu pazaudēts. Mums nāktos atteikties no urbanizētā dzīvesveida un visām ērtībām, ko tas sniedz. Arī lauciniekiem nāktos pārkārtoties, jo pārāk esam pieraduši pie tā, ko sniedz brīvā tirgus ekonomika. Taču laukos cilvēks var izdzīvot vienmēr.

Protams, šis ir tikai viens no iespējamajiem veidiem, kā sabiedrība attīstīsies turpmāk. Un pat, ja notiks šādi, atradīsies cilvēki, kas izdomās kā sabiedrību atgriezt pie agrākās, viņiem izdevīgās sistēmas. Taču tagad brīvā tirgus ekonomika ir novedusi pie globālās sasilšanas, terorisma un nabadzības. Arī komunisms nav sevi attaisnojis ne pie mums, ne citur. Uz naturālām saimniecībām balstīta sabiedrība ir veids, kā mēs varētu “salīgt mieru” ar pašu piecūkoto zemi un kļūt minimāli atkarīgiem no sistēmas un veidot savu dzīvi pašiem.

Protams, dabas likumi ir skarbi, izdzīvo stiprākais. Bet vai pie vainas šādu ziemu esamībā nevarētu būt cilvēce ar globālās sasilšanas veicināšanu?

Neaizmirsīsim, ka individuālā vienaldzība rada globālus mēslus. Vai tiešām ir tik grūti, ejot uz veikalu, no mājas paņemt auduma maisiņu…?

Viss apvidus ap nometni ir pilns ar dzīvniekiem, tādēļ būs iespēja arī iet uz netālajiem medību torņiem un vakara vēlajās un rīta agrajās stundas mēģināt ieraudzīt un pat nofotogrāfēt dažādu dzīvo radību – stirnas, mežacūkas u.c. Iepriekšējo reizi no rīta ejot no turienes prom, konstatējām, ka pa nakti kādu km no mums ir gan alnis staigājis, gan nakšņojusi stirna.

Ar dažiem draugiem reiz jau esmu aptuveni to maršrutu gājis. Pār Gauju jau ir sagatavots tiltiņš, taču šoreiz to neizmantosim, bet meklēsim citu vietu/veidu kā to šķērsot. Arī slapjais purvs tieši pirms naktsmītnes vairs nebūs ar biezu ledu segts, tādēļ šis pārgājiens jau būs salīdzinoši sarežģītāks

Latvijā paugurknābja gulbis ir samērā ierasts ziemotājs. Taču gan ziemā, gan vasarā lielākā putnu koncentrācija ir kurzemē. Arī šajā konkrētajā vietā vasarā gulbji parādās reti, vienīgi rudeņos, kad tie pulcējas promlidošanai, šajā apvidū ir gadījies redzēt baru ar 50-100 īpatņiem. Pēc manas informācijas tajā vietā un apkārtnē iepriekšēja vasarā gan nav manīta neviena ligzdojoša ģimene, bet, kaut arī paugurnieks ir sabiedriska būtne, tomēr ne viss vienmēr atklājas cilvēku acīm.

Vēl viens patīkams pārsteigums – redzējām mazo dzeni, kas nav tik izplatīts kā dižraibais, it sevišķi šajā pusē.