Šogad biju nolēmis, ka saulgriežus vēlos pavadīt kā senlatvieši. Ar tautasdziesmām, rituāliem utml. Taču man nebij ne jausmas, kā to realizēt. Līdz manā vārdenē Egle izteica tieši tādu pašu ideju. Tālākais jau notikās pats no sevis. Viņa caur draugiem bij dabujusi zināt vietu manā pusē, kur tas notiek vismaz kaut kā tā.
Pēc ārkārtīgi priekš manis nervoza un saspringta Egles izlaiduma un tusēšanas ar viņas kursabiedriem, ap 22.oo ieradāmies tajā vietā. Jau ieraudzijis 2 km garo auto rindu gar ceļu, es teicu – ejiet izklaidējieties, taču es palikšu mašīnā gulēt. Novēlēju veiksmes un piekodināju modināt tikai tad, kad jābrauc mājās. Jau diena mani bij nogurdinājusi tik ļoti, ka neieredzēju visu pasauli.
Milzīgs paldies Irbei un Kri, kuri tomēr ap pusnakti mani pamodināja un tādu ar dzīvi neapmierinātu, bubinošu un dusmīgu pacieta un aizvilka uz kalnu.
Garām biju palaidis tikai saules ceļa rituālu ar iešanu pa spirāli kalnā, apejot tam apkārt 9 reizes. Tobrīd gan to nenožēloju. Apjausma nāca vēlāk.
Cilvēku bij daudz. Priekš nomaļa lauku nostūra ārpus apdzīvotas vietas dienā, kad citi vēl atpūšas un gatavojas līgošanai, pārsteidzoši daudz. Kā minimums 100 cilvēku, bet varbūt daudz reižu vairāk. Vismaz katrs otrais bij tādi vai citādi tautiski tērpies. Alkaholu neredzēja vispār. Cilvēki tiešām bij atbraukuši svētīt saulgriežus.
Kad viņi mani tur bij aizvilkuši, sākās danči. Un viņi ar entuziasmu metās barā dejot. Nu vismaz Irbe. Taču šķita, ka tas ir lipīgi un Kri arī drīz iepatikās. Ir gana redzētas tautiskās dejas dažādos pasākumos. Taču šis bij kaut kas krasi atšķirīgs. Ritms, melodijas, muzikanti, vārdi, deju soļi. It viss bij atšķirīgs. Šajā brīdī es noticēju, ka lūk šis ir patiešām nācis no senlatviešiem. Tīri žēl palika, ka biju īgns, pusaizmidzis un vēl pie tam dejošanai nepiemēroti ģerbies – džinsās un žaketē. Taču apkārt notiekošais viegli vēdija prom visu dienas stresu un nogurumu.
Kalnā bija ne tikai viens lielais ugunskurs, bet arī daudzi mazi. Ik pēc gabaliņa bij malkas čupa, lai katrs bariņš varētu sev izveidot individuālu vietiņu, kas lielākoties arī tika izmantota. Pa brīžam no lielā ugunskura atskanēja man nudien nezināmas līgo dziesmas, taču līdzi dziedātāju bija daudz. Ja zināja tekstu, tātad – nav tikai atbraukuši paskatīties, bet arī paši piekopj un uztur dzīvu senlatviešu kultūru dažādos veidos.
Pašā tumšākajā nakts melnumā (cik nu saulgriežos tāds iespējams), notika rituāls, kurā visa laužu masa apbrīnojami organizēti un civilizēti devās uz kilometru netālo ezeru, dziedāšanu nepārtraucot un pa ceļam dziesmu tekstos vēl apdziedot aktuālās lauku tematikas – labību, lopus, līdzcilvēkus. Ezerā tika ielaists peldošs ugunskurs, kuru līdz ezera vidum, vēl ar lāpām rokās, peldot stūma kāds pusducis kailu vīriešu. Kā mēs sapratām, tad tas simbolizē saules pavadīšanu tālajā ceļā, kā nekā pēc vasaras saulgriežiem tā tomēr pamazām attālinās.
Pēc atgriešanās kalnā sākās rīta gaidīšanas danči, kuros, par brīnumu, piedalijās daudz, pat vairāk cilvēku kā tajos ap pusnakti.
Kad tie beidzās, bij jau ļoti gaišs. Tad sākās saullēkta gaidīšana, ko pavadija pavisam klusu un mierīgu dziesmu kopīga dziedāšana. Saule parādijās krietni pēc tam, kad bij jau pavisam gaišs. Un pat izņemot no konteksta saullēkts bij vairāk kā lielisks. Skats no kalna uz rasas pielieto pļavu, kas līdz pusei grima miglā, bij patiešām iespaidīgs. Taču visa lielā ļaužu masa šķita tik saliedēta, ka kopības sajūta to visu padarija vēl īpašāku.
Pēc saullēkta sagaidīšanas lielākā daļa ļaužu gan devās prom, taču citi palika gan izgulēties, gan piedalīties vēl šādās tādās vairāk individuālās saulgriežu atraktivitātēs.
Pēc šī pasākuma patiešām ir sajūta, ka ir izdarīts viss, kas bij jāizdara un tagad atkal var pievērsties savam ierastajam dzīves ritumam. Pēc saulgriežiem sākas pļaujas laiks, tad atkal nākamā dārzu ravēšana. Gada cikls turpina savu ritējumu. Taču saulgrieži ir viens no brīžiem, kad atliekt muguru, atskatīties uz paveikto un vēl veicamo. Viens no brīžiem, kad izrādīt savu cieņu pret dabas labvēlību un lūgt arī turpmāko svētību, apzinoties sevi kā dabas un pasaules sastāvdaļu.
Taču neaizmirsīsim senču tikumus arī visās pārējās gada dienās un pateiksimies par mums doto, ja ne tautasdziesmās, tad ar labām domām un labiem darbiem – kā dārzā vai siena pļavā, tā jebkurā citā vietā, kas mums atvēlēta
Ļoti jauki aizvadīti saulgrieži. :)
P.s. Tas nenotika netālu no Vec(vai Jaun)piebalgas?
Ja ne tur, kur tad?
Ja tu saki tikai “jauki”, tad vai nu neesi sapratusi rakstīto, vai it nemaz nesaproti mani. :P
Tas bij Amazing (sorry par anglicismu, vnk tas precīzi pasaka domu).
Tas notika svētvietā pie Drustiem. Bet jā, uz Latvijas mērogiem tas sanāk arī ļoti tuvu abām Piebalgām.
Lasot šo rakstu man radās patīkamas sajūtas, ka mūsu senču tradīcijas vēl ir dzīvas, jo ikdienā reizēm atliek tikai nodrebināties, cik dziļi mūsu apziņā ir “ieēdušās” citu tautu kultūras tradīcijas.
Mazliet nožēloju, ka pati šogad nepiedalījos šādā pasākumā kaut arī gribēju, ceru, ka nākamgad noteikti aizbraukšu. :)
Tradīcijas patiešām ir dzīvas. Tikai reizēm zem tām slēpjas liekulīga ideoloģija, kas neļauj atteikties no urbanizētā dzīvesveida, bet senlatvieša tēlu paspodrināt vien pāris reizes gadā kādos publiskos pasākumos.
Īsto cieņu ir pelnijuši tie (ja tādi ir), kas šādu dzīvesveidu piekopj ikdienā. Tas, manuprāt, būtu mērķis uz ko tiekties.
Skumji, bet diemžēl mūsdienās būtu ļoti grūti tā pa īstam ikdienā piekopt senču tradīcijas, kaut arī mēs to ļoti gribētu, jo daudzi cilvēki jau lielākoties vispirms domā par savām fizioloģiskajām vajadzībām, mantas iegūšanu un tikai pēc tam par garīgām vērtībām. Mēs gribot negribot esam ierauti pasaules virpulī, no kura grūti tikt ārā, tādēļ cenšamies pielāgoties plūsmai.
Nav viegli, nenoliedzu. Bet tas viss galvenokārt atkarīgs no dzīves mērķiem un ambīcijām. Ja mērķis ir dzīvot biezi un būt “krutākam” kā tam tur kaimiņam, tad nav variantu.
Taču ja ir mērķis pašam mierīgi dzīvot savu dzīvi lauku sētā nodzīvot, to pašam veidojot pēc senču paražām, tikai tad to visu ir iespējams piekopt ar skaidru sirdi. Tādi, lūk, pīrāgi
Piekrītu, katrs pats izvēlas kā grib dzīvot un kas ir viņa dzīves mērķis.
Uzskatu, ka, ja kāds gribētu dzīvot kā mūsu senči, viņš nebūtu izvēlējies to vieglāko ceļu un daudzi to nemaz vairs nespētu. Vispirms jau viņam būtu jāiemācas iemīlēt un cienīt dabu, jo tradīcijas un daba ir nešķirams jēdziens. Tālāk būtu jāapgūst daudzās paražas, kas nebūt nav tik viegli un visbeidzot tās jārealizē dzīvē. Tādas lauku sētas izveide ir grūts un ilgstošs process, bet noteikti tā vērts.:)