Mācībstunda saulgriežu svētīšanā

22 06 2009

Šogad biju nolēmis, ka saulgriežus vēlos pavadīt kā senlatvieši. Ar tautasdziesmām, rituāliem utml. Taču man nebij ne jausmas, kā to realizēt. Līdz manā vārdenē Egle izteica tieši tādu pašu ideju. Tālākais jau notikās pats no sevis. Viņa caur draugiem bij dabujusi zināt vietu manā pusē, kur tas notiek vismaz kaut kā tā.

Pēc ārkārtīgi priekš manis nervoza un saspringta Egles izlaiduma un tusēšanas ar viņas kursabiedriem, ap 22.oo ieradāmies tajā vietā. Jau ieraudzijis 2 km garo auto rindu gar ceļu, es teicu – ejiet izklaidējieties, taču es palikšu mašīnā gulēt. Novēlēju veiksmes un piekodināju modināt tikai tad, kad jābrauc mājās. Jau diena mani bij nogurdinājusi tik ļoti, ka neieredzēju visu pasauli.

Milzīgs paldies Irbei un Kri, kuri tomēr ap pusnakti mani pamodināja un tādu ar dzīvi neapmierinātu, bubinošu un dusmīgu pacieta un aizvilka uz kalnu.

Garām biju palaidis tikai saules ceļa rituālu ar iešanu pa spirāli kalnā, apejot tam apkārt 9 reizes. Tobrīd gan to nenožēloju. Apjausma nāca vēlāk.

Cilvēku bij daudz. Priekš nomaļa lauku nostūra ārpus apdzīvotas vietas dienā, kad citi vēl atpūšas un gatavojas līgošanai, pārsteidzoši daudz. Kā minimums 100 cilvēku, bet varbūt daudz reižu vairāk. Vismaz katrs otrais bij tādi vai citādi tautiski tērpies. Alkaholu neredzēja vispār. Cilvēki tiešām bij atbraukuši svētīt saulgriežus.

Kad viņi mani tur bij aizvilkuši, sākās danči. Un viņi ar entuziasmu metās barā dejot. Nu vismaz Irbe. Taču šķita, ka tas ir lipīgi un Kri arī drīz iepatikās. Ir gana redzētas tautiskās dejas dažādos pasākumos. Taču šis bij kaut kas krasi atšķirīgs. Ritms, melodijas, muzikanti, vārdi, deju soļi. It viss bij atšķirīgs. Šajā brīdī es noticēju, ka lūk šis ir patiešām nācis no senlatviešiem. Tīri žēl palika, ka biju īgns, pusaizmidzis un vēl pie tam dejošanai nepiemēroti ģerbies – džinsās un žaketē. Taču apkārt notiekošais viegli vēdija prom visu dienas stresu un nogurumu.

Kalnā bija ne tikai viens lielais ugunskurs, bet arī daudzi mazi. Ik pēc gabaliņa bij malkas čupa, lai katrs bariņš varētu sev izveidot individuālu vietiņu, kas lielākoties arī tika izmantota. Pa brīžam no lielā ugunskura atskanēja man nudien nezināmas līgo dziesmas, taču līdzi dziedātāju bija daudz. Ja zināja tekstu, tātad – nav tikai atbraukuši paskatīties, bet arī paši piekopj un uztur dzīvu senlatviešu kultūru dažādos veidos.

Pašā tumšākajā nakts melnumā (cik nu saulgriežos tāds iespējams), notika rituāls, kurā visa laužu masa apbrīnojami organizēti un civilizēti devās uz kilometru netālo ezeru, dziedāšanu nepārtraucot un pa ceļam dziesmu tekstos vēl apdziedot aktuālās lauku tematikas – labību, lopus, līdzcilvēkus. Ezerā tika ielaists peldošs ugunskurs, kuru līdz ezera vidum, vēl ar lāpām rokās, peldot stūma kāds pusducis kailu vīriešu. Kā mēs sapratām, tad tas simbolizē saules pavadīšanu tālajā ceļā, kā nekā pēc vasaras saulgriežiem tā tomēr pamazām attālinās.

Pēc atgriešanās kalnā sākās rīta gaidīšanas danči, kuros, par brīnumu, piedalijās daudz, pat vairāk cilvēku kā tajos ap pusnakti.

SaullēktsKad tie beidzās, bij jau ļoti gaišs. Tad sākās saullēkta gaidīšana, ko pavadija pavisam klusu un mierīgu dziesmu kopīga dziedāšana. Saule parādijās krietni pēc tam, kad bij jau pavisam gaišs. Un pat izņemot no konteksta saullēkts bij vairāk kā lielisks. Skats no kalna uz rasas pielieto pļavu, kas līdz pusei grima miglā, bij patiešām iespaidīgs. Taču visa lielā ļaužu masa šķita tik saliedēta, ka kopības sajūta to visu padarija vēl īpašāku.

Pēc saullēkta sagaidīšanas lielākā daļa ļaužu gan devās prom, taču citi palika gan izgulēties, gan piedalīties vēl šādās tādās vairāk individuālās saulgriežu atraktivitātēs.

Pēc šī pasākuma patiešām ir sajūta, ka ir izdarīts viss, kas bij jāizdara un tagad atkal var pievērsties savam ierastajam dzīves ritumam. Pēc saulgriežiem sākas pļaujas laiks, tad atkal nākamā dārzu ravēšana. Gada cikls turpina savu ritējumu. Taču saulgrieži ir viens no brīžiem, kad atliekt muguru, atskatīties uz paveikto un vēl veicamo. Viens no brīžiem, kad izrādīt savu cieņu pret dabas labvēlību un lūgt arī turpmāko svētību, apzinoties sevi kā dabas un pasaules sastāvdaļu.

Taču neaizmirsīsim senču tikumus arī visās pārējās gada dienās un pateiksimies par mums doto, ja ne tautasdziesmās, tad ar labām domām un labiem darbiem – kā dārzā vai siena pļavā, tā jebkurā citā vietā, kas mums atvēlēta





Dabā gājēja piezīmes nr. 5

14 06 2009

Pirmkārt jau jāizsaka lielā vilšanās par laikapstākļu neatbilstību pavasara novērojumu prognozēm. Ja pavasarī bērzi saplaukst pirms alkšņiem, tad gaidāma sausa vasara. Jau krietnus gadus mana ģimene seko līdzi tam un vienmēr prognoze ir piepildijusies. Taču vēl jau nevar zināt, kāds laiks būs pēc jāņiem, es jau ne par ko nebrīnītos.

Otrkārt. Vārdadiena nosvinēta tik labi, kā nekad. Laiks, par lielu pārsteigumu, mūs tiešām lutināja. Pārsteigumu sagādāja arī odu neesamība pie ezera. Draugi nepievīla, svarīgākie ieradās vai citādi sabijām kopā pie dabas, vārdadienu atzīmējot.
Tā kā aktīvās dabā gājēja gaitas atsāku pēc vairāku gadu pauzes, kopš jaunsargu laikiem pamatskolā, tad pa to laiku krietni bij pazudis/izvazāts mans ekipējums. Visas dāvanas trāpija desmitniekā. Guļammaiss – nopietns. No gultas reizēm negribas līst ārā, pamostoties. Bet tādā varētu gulēt visu dienu, vienalga kur. Un nudien piemērots arī ziemas apstākļiem. Mačete – laikam garākā un niknākā, kādu līdz šim biju redzējis. Un pēc normālas uzasināšanas arī ļoti asa. Tikai nav pārāk muļķudroša – pēc šodienas lakstu griešanas (nevis ciršanas) gandrīz gribēju braukt pie ārstiem, lai šuj to pirksta galu ciet; beigās izlīdzējāmies paši, ar plāksteriem savelkot kopā. Treškārt – lukturis ar LED diodēm. Tātad, ļoti ilgdarbīgs ar vienām baterijām. Tagad varēšu neiespringt kā notis saskatīt, mežā pie ugunskura ar draugiem muzikāli izklaidējoties.

Treškārt(redzētais). Slapjajā laikā mežā visbiežāk tomēr sanāk redzēt stirnas un briežus. Par vilšanos neesmu saticis mazos stirnēnus. Pārāk maz esmu meklējis. Alnim vēl jo projām neesmu uzskrējis. Netālu no raunaiša ezera atrastā gulbju pāra statuss neskaidrs. Lido riņķī un apkārt, taču vairs nav manāmi vietā, kur pavasarī sāka veidot ligzdu. Vēlais pavasaris ir atstājis iespaidu. Savukārt ligzdojošu gaigalu šovasar netipiski daudz.Vēl šogad jau otra atrastā mazo putnu ligzda ar jaunuļiem. Precīzāk, šoreiz dobums. Nekādu šaubu – melnais meža strazds. Spēju saskatīt 4 jaunos eksemplārus, bet dobumi mēdz būt lieli. Nu atkal šaipusē var ieraudzīt pēdējos gados par retumu kļuvušās ķīvītes. Bet protams tikai piemērotās vietās. Nudien paliels putns, bija šķitis, ka viņa mazāka.

Un ceturtkārt – jau laicīgi ieminos (bet atgādināšu vēlreiz, kad nāks tuvāk), ka jūlija beigās, kā jau ierasts, notiks ziemeļu gulbju ķeršanas un gredzenošanas ekspedīcija pa Latviju, ~5 dienas gara. Pasākums lielākoties balstās uz brīvprātības un entuziasma principa, tādēļ noderētu cilvēki, kam tādas lietas interesē. Transports būs, no tevis vajadzīga vēlme piedalīties un pārtikas krājumi tam laikam. Pasākumā būs pieejams svaigs gaiss bez ierobežojuma, patīkama dabas entuziastu sabiedrība un adrenalīns (tā daudzums atkarīgs no tevis paša).
Par šo sīkāk var interesēties pie manis vai pie Dabas muzeja ornitologa Dmitrija Boiko. Šeit viņa kontaktinformācija un neliels raksts par pagājušajām ekspedīcijām.

Un vēl mazs ieteikums – ejot dabā, nepaslinkojiet un telefonu ietiniet vismaz dažos plānajos celofāna maisiņos, ja ne savādāk. Es savējo izmērcēju bebru padziļinātajā Bērcēnu upītē. Labi, ka nokia, viena diena ar fēnu un atdzīvināju. Bet gadās visādi








Follow

Get every new post delivered to your Inbox.